Atlantijas harta: 1941. gada solījums un Latvijas realitāte

Autors: DokiShop redakcija

1941. gada 14. augustā publiskotā Atlantijas harta formulēja Franklina Delano Rūzvelta un Vinstona Čērčila redzējumu par pasauli pēc Otrā pasaules kara. Tā nostiprināja pašnoteikšanās, teritoriālās neaizskaramības, ekonomiskās sadarbības un kolektīvās drošības valodu, taču nebija juridiski saistošs līgums. Okupētajai Latvijai hartas principi deva politisku argumentu, nevis neatkarības atjaunošanas mehānismu.

Īsi par svarīgāko

• Harta tapa pēc Rūzvelta un Čērčila tikšanās pie Ņūfaundlendas.
• Deklarācija noraidīja piespiedu teritoriālas pārmaiņas un aizstāvēja tautu tiesības izvēlēties pārvaldi.
• Tā nebija ratificēts līgums un neparedzēja principu izpildes mehānismu.
• Latvijas neatkarību harta pati neatjaunoja un padomju okupāciju nenovērsa.
• Tās jēdzieni vēlāk parādījās Apvienoto Nāciju veidošanās dokumentos.

Divu līderu tikšanās kara pārņemtajā Atlantijā

1. gada augustā Rūzvelts un Čērčils tikās uz karakuģiem pie Ņūfaundlendas. Lielbritānija jau karoja pret nacistisko Vāciju, bet Amerikas Savienotās Valstis vēl nebija oficiāli iesaistījušās karā. Tikšanās notika vairākus mēnešus pirms Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.

ASV Valsts departamenta Vēsturnieka birojs norāda, ka sarunās tika apspriesta kara norise, palīdzība sabiedrotajiem un kopīgi principi pēckara kārtībai. Abu līderu paziņojums tika publiskots 14. augustā un vēlāk ieguva nosaukumu Atlantijas harta.

Situācija Eiropā tajā brīdī bija īpaši sarežģīta. Vācija kontrolēja vai militāri apdraudēja lielu kontinenta daļu, bet Padomju Savienība pēc Vācijas iebrukuma 1941. gada jūnijā bija kļuvusi par būtisku partneri cīņā pret Hitleru. Šī kara laika alianse vēlāk ierobežoja iespējas vienādi piemērot hartā izteiktos principus visām Eiropas tautām.

Astoņi principi radīja pēckara politisko vārdnīcu

Atlantijas hartā bija izklāstīti astoņi pamatprincipi. Rūzvelts un Čērčils paziņoja, ka viņu valstis netiecas pēc teritoriāliem ieguvumiem un neatbalsta robežu maiņu, kas neatbilst attiecīgo tautu brīvi paustai gribai.

Dokuments atzina tautu tiesības izvēlēties savu pārvaldes formu un pauda vēlmi atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tiem, kuri tās zaudējuši ar spēku. Lai gan vārds “pašnoteikšanās” neapkopo visu dokumenta juridisko saturu, tieši ar šo jēdzienu vēlāk bieži raksturoja hartas politisko vēstījumu.

Pārējie principi aptvēra plašāku pēckara redzējumu:

• vienlīdzīgāku piekļuvi tirdzniecībai un izejvielām;
• valstu ekonomisko sadarbību un sociālās drošības uzlabošanu;
• mieru, kurā cilvēki varētu dzīvot bez bailēm un trūkuma;
• kuģošanas brīvību starptautiskajos ūdeņos;
• atteikšanos no spēka lietošanas un agresorvalstu atbruņošanu.

Tādējādi harta nebija tikai paziņojums par robežām. Tā savienoja politisko pašnoteikšanos ar ekonomisko labklājību, sociālo drošību un starptautisku sistēmu, kurai būtu jāierobežo jauna kara iespēja.

Kāpēc Atlantijas harta nebija starptautisks līgums

Nosaukums “harta” var radīt iespaidu par formālu juridisku dokumentu, tomēr tas bija kopīgs politisks paziņojums. To neratificēja kā līgumu, un tajā nebija noteikta tiesa, sankcijas vai cita institūcija, kas piespiestu valstis ievērot deklarētos principus.

Harta arī nenosauca konkrētas okupētās valstis, nenoteica to nākotnes robežas un nepaskaidroja, kā rīkoties, ja sabiedroto stratēģiskās intereses nonāktu pretrunā tautu brīvi paustai gribai. Tāpēc tās ietekme vispirms bija politiska un morāla.

Šī atšķirība ir būtiska: princips var noteikt diplomātisko valodu un radīt pamatu prasībām, taču pats par sevi tas nemaina militāro kontroli vai starptautiski atzītas saistības. Encyclopaedia Britannica hartu raksturo kā sabiedroto pēckara mērķu formulējumu, nevis miera līgumu, kas uzreiz noteiktu Eiropas nākotni.

Latvijas gadījumā solījums un realitāte nesakrita

Latvija 1940. gadā bija okupēta un prettiesiski iekļauta Padomju Savienībā. Kad tika publiskota Atlantijas harta, Latvijas teritoriju jau bija ieņēmusi nacistiskā Vācija. Tātad Latvija atradās starp divu totalitāru režīmu okupācijām un pati nevarēja brīvi paust savu politisko gribu.

Hartas formulējumi par piespiedu teritoriālu izmaiņu nepieļaušanu un suverēno tiesību atjaunošanu bija piemērojami Latvijas neatkarības aizstāvju argumentācijai. Tomēr deklarācijā nebija garantijas, ka Rietumu sabiedrotie pēc kara militāri vai diplomātiski panāks Baltijas valstu atbrīvošanu no Padomju Savienības kontroles.

Kara prioritāte bija nacistiskās Vācijas sakāve, un sadarbība ar Padomju Savienību kļuva par sabiedroto stratēģijas pamatu. Padomju okupācija Latvijā tika atjaunota 1944.–1945. gadā, bet hartas principi to neapturēja. Tas parāda plaisu starp universāli formulētām tiesībām un lielvaru faktiskajiem lēmumiem.

Latvijas valstiskuma turpināšanās tiesiskais pamats nebija tikai Atlantijas harta. Nozīme bija Latvijas Republikas juridiskajai nepārtrauktībai, ārvalstīs saglabātajai diplomātiskajai pārstāvniecībai un padomju aneksijas neatzīšanai. Neatkarības atjaunošana 1990.–1991. gadā balstījās Latvijas tautas politiskajā gribā un valsts nepārtrauktības principā, nevis automātiskā 1941. gada deklarācijas izpildē.

No sabiedroto paziņojuma līdz Apvienoto Nāciju valodai

Hartas nozīme pieauga pakāpeniski. Tā kļuva par atskaites punktu dokumentiem, kuros sabiedrotie formulēja kopīgos kara mērķus un topošās starptautiskās kārtības principus.

• 1941. gada augusts: Rūzvelts un Čērčils tiekas pie Ņūfaundlendas.
• 1941. gada 14. augusts: tiek publiskots kopīgais paziņojums, ko vēlāk dēvē par Atlantijas hartu.
• 1941. gada 24. septembris: sabiedroto valdību un pārstāvju sanāksmē Londonā tiek pausts atbalsts hartas principiem.
• 1942. gada 1. janvāris: 26 valstis paraksta Apvienoto Nāciju deklarāciju, atsaucoties uz kopīgu mērķu programmu.
• 1945. gads: tiek pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti.

ANO Statūti nebija vienkāršs Atlantijas hartas pārraksts. Tomēr tajos turpinājās valoda par starptautisko mieru un drošību, tautu vienlīdzīgām tiesībām un pašnoteikšanos, kā arī ekonomisko un sociālo sadarbību. Politiskā deklarācija tādējādi palīdzēja izveidot jēdzienu kopumu, kuru vēlāk iestrādāja daudz formālākā starptautiskā sistēmā.

Hartas mantojumu nosaka arī tās robežas

Atlantijas hartu ir lietderīgi lasīt trīs līmeņos: kā kara laika sabiedroto mērķu paziņojumu, kā pēckara institūciju valodas priekšteci un kā nepilnīgi īstenotu solījumu. Šie līmeņi nav savstarpēji aizstājami.

Latvijas pieredze īpaši skaidri parāda, ka pašnoteikšanās principa pasludināšana vēl nenozīmē tā tūlītēju piemērošanu. Hartas vēsturiskā nozīme slēpjas nevis apgalvojumā, ka tā atjaunoja okupēto valstu brīvību, bet gan tajā, ka tā deva politisku valodu, ar kuru šo brīvību varēja prasīt un pēc lielvaru rīcības vērtēt starpību starp solījumiem un rezultātiem.

Avots: Office of the Historian, U.S. Department of State