Imanuels Kants: pienākums un godīga ikdienas izvēle

Kanta ētikā godīga rīcība sākas ar principu, pēc kura cilvēks izvēlas rīkoties, un ar cieņu pret ikvienu, kuru šī rīcība skar. Pirms lauzt solījumu, izturēties pret kādu netaisnīgi vai izvairīties no atbildības, var pajautāt: vai es gribētu, lai šāds rīcības noteikums kļūtu vispārējs, un vai es respektēju citus kā cilvēkus ar saviem mērķiem?

Ko Kants saprata ar pienākumu

Vācu filozofs Imanuels Kants pienākumu aplūkoja kā morālu prasību rīkoties saskaņā ar principiem, kurus varētu pamatot ikvienam. Rīcība nav morāli pareiza tikai tāpēc, ka tā nes labumu, ir izdevīga vai palīdz izvairīties no nepatīkama iznākuma. Svarīgs ir arī tās pamatojums un tas, vai princips ir taisnīgi attiecināms uz visiem.

Šo pieeju sauc par kategorisko imperatīvu. Tā nav vienkārša instrukcija katrai dzīves situācijai. Kants piedāvāja vairākus formulējumus, ar kuriem pārbaudīt morāles principus, un to izpratnei vajadzīgs plašāks konteksts nekā vienam populāram teikumam.

Pārbaudīts fragments no Kanta darba

Kanta darbā “Tikumu metafizikas pamatošana” kategoriskais imperatīvs formulēts šādi: “Rīkojies tikai pēc tādas maksimas, pēc kuras tu vienlaikus vari gribēt, lai tā kļūtu par vispārēju likumu.” Šeit izmantots H. H. Patona angļu tulkojuma formulējums, kas publicēts izdevumā Groundwork of the Metaphysics of Morals; tulkojuma pamatā ir Kanta 1785. gada darbs.

Vārds “maksima” nozīmē rīcības principu, ko cilvēks sev izvirza. Piemēram, “es drīkstu apsolīt jebko, ja tas man šobrīd ir izdevīgi” ir viena šāda maksima. Kants mudina pārbaudīt, vai to varētu gribēt kā vispārēju likumu. Ja visi solītu bez nodoma turēt vārdu, solījumi zaudētu uzticamību, un pats solījuma jēdziens kļūtu tukšs. Šis piemērs parāda, ka pārbaude attiecas uz izvēles principu, nevis tikai uz to, vai konkrētais solījums šoreiz izrādās izdevīgs.

Latviešu atveidojums šeit ir tulkots no Patona angļu teksta, tāpēc tas nav uzdodams par konkrēta latviešu izdevuma citātu. Kanta argumentu nevar reducēt uz šo vienu aforismu: viņa ētikā svarīga ir arī prasība izturēties pret cilvēci ikvienā personā kā pret mērķi pašu par sevi, nevis tikai kā līdzekli savu ieceru sasniegšanai. Tas pievērš uzmanību tam, vai otra cilvēka uzticēšanās vai lēmums tiek izmantots bez viņa ziņas un piekrišanas.

Kā pārbaudīt solījumu un taisnīgumu

Ikdienas situācijā Kanta pieeja var palīdzēt pamanīt, vai cilvēks sev piešķir izņēmumu, ko citiem nepieļautu. Tā neaizstāj faktu noskaidrošanu vai sarunu, bet piedāvā konkrētus jautājumus par izvēles principu un sekām cilvēkiem.

• Solījums: ja apņemos kaut ko izdarīt, vai mans solījums ir patiess, vai arī izmantoju otra cilvēka uzticēšanos, lai panāktu sev izdevīgu rezultātu?
• Taisnīgums: vai es piemērotu to pašu noteikumu citam cilvēkam līdzīgā situācijā?
• Cieņa: vai iesaistītie var pieņemt apzinātu lēmumu, vai arī es viņiem noklusēju būtisku informāciju un izmantoju viņus kā līdzekli?
• Atbildība: ja mana rīcība kļūtu par ierastu principu, vai tā saglabātu iespēju cilvēkiem uzticēties cits citam?

Piemēram, ja darbinieks kļūdu pamana atskaitē, viņš var izvēlēties to noklusēt, cerot, ka neviens nepamanīs. Kanta skatījumā nepietiek jautāt, vai klusēšana šoreiz palīdzēs izvairīties no neērtas sarunas. Jāpārdomā arī, vai būtu pieņemami, ja ikviens noklusētu kļūdas, kas skar citus, un vai šāda rīcība respektē to cilvēku spēju pieņemt lēmumus, balstoties uz patiesu informāciju. Tādējādi jautājums ir gan par noteikuma vispārīgumu, gan par to, kā noklusējums ierobežo citu cilvēku iespēju izvēlēties.

Kāpēc viens noteikums neatrisina katru konfliktu

Morālas izvēles var ietvert pienākumus, kas šķiet savstarpēji pretrunīgi, nepilnīgu informāciju vai reālu kaitējuma risku. Piemēram, solījuma turēšana var nonākt konfliktā ar vajadzību pasargāt cilvēku no apdraudējuma. Viena formula pati par sevi nepasaka, kā noskaidrot visus faktus, izvērtēt pienākumu savstarpējo attiecību vai rīkoties steidzamā situācijā.

Tāpēc Kanta principu labāk izmantot kā rūpīgas pārdomāšanas sākumu, nevis automātisku atbildi. Jānoskaidro, kam lēmums kaitēs vai palīdzēs, vai kāds tiek maldināts un vai izvēlētais noteikums ir aizstāvams arī tad, kad tas vairs nenes labumu pašam lēmuma pieņēmējam. Ja trūkst būtisku faktu, vispirms jāatšķir tas, ko cilvēks zina, no tā, ko viņš tikai pieņem.

Jautājumi godīgai ikdienas izvēlei

Pirms pieņemt lēmumu, sev var uzdot šādus jautājumus:

1. Kāds ir princips, pēc kura es šobrīd gribu rīkoties?
2. Vai es varētu vēlēties, lai citi līdzīgos apstākļos rīkotos pēc tā paša principa?
3. Vai mana izvēle respektē katra iesaistītā cilvēka cieņu un spēju lemt?
4. Kuri fakti vēl jānoskaidro, lai saprastu, kā rīcība ietekmēs citus?

Atbildes var neatrisināt katru morālo konfliktu, taču tās palīdz ieraudzīt savtīgus izņēmumus, nepamatotus solījumus un cilvēkus, kurus lēmums skar. Pārbaude ir īpaši noderīga brīdī, kad izvēle šķiet izdevīga tikai ar nosacījumu, ka citi nezina, kāds princips aiz tās stāv.

Avots: Editorial research